Tiesas spriedums 1974. gada 11. jūlijā.

TIESAS SPRIEDUMS

1974gada 11. jūlijā ( * )

Lieta 8/74

par

lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par EEK līguma 30.–33., 36. un

85panta interpretāciju, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma

177pantam iesniegusi Tribunal de première instance de Bruxelles (Brisele, Beļģija), šajā tiesā izskatāmajā krimināllietā

Procureur du Roi

pret

Benoît Dassonville ,

Gustave Dassonville

un civillietā

SA Ets. Fourcroy ,

SA Breuval et Cie

pret

Benoît un Dassonville .

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Lekūrs [ R. Lecourt ], palātu priekšēdētāji A. M. Donners [ A. M. Donner ] un M. Sērensens [ M. Sørensen ], tiesneši R. Monako [ R. Monaco ], Ž. Mertenss de Vilmarss [ J. Mertens de Wilmars ], P. Peskatore [ P. Pescatore ], H. Kučers [ H. Kutscher ], K. O’Daleijs [ C. Ó Dálaigh ] un E. Dž. Makenzijs Stjuarts [ A. J. Mackenzie Stuart ] (referents),

ģenerāladvokāts A. Trabuki [ A. Trabucchi ],

sekretārs A. van Haute [ A. Van Houtte ],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1 Tribunal de première instance de Bruxelles

[Briseles Pirmās instances tiesa] ar 1974. gada 11. janvāra

spriedumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 1974. gada

8februārī, saskaņā ar EEK līguma 177. pantu uzdod Tiesai

divus jautājumus par to, kā interpretēt EEK līguma 30., 31., 32., 33.,

36un 85. pantu, kas skar prasību par oficiāla

eksportētājvalsts valdības izsniegta dokumenta esamību produktiem, uz

kuriem ir norādīts izcelsmes apzīmējums vai nosaukums.

2 Uzdodot

pirmo jautājumu, Tiesai tiek lūgts sniegt atbildi par to, vai valsts

noteikumi, kas aizliedz ievest preci, uz kuras ir norādīts izcelsmes

apzīmējums vai nosaukums, ja šādai precei nav pievienots

eksportētājvalsts izdots oficiāls dokuments, kurš apstiprina, ka šai

precei piešķirts attiecīgais izcelsmes apzīmējums vai nosaukums, ir

uzskatāmi par pasākumiem ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu

iedarbību Līguma 30. panta izpratnē.

3 Šis

jautājums ir radies saistībā ar krimināllietu, kas Beļģijā ierosināta

pret uzņēmējiem, kuri noteiktā kārtībā saņēmuši Skotu viskija [ Scotch whisky ],

kas Francijā ir brīvā apgrozībā, partiju un ieveduši to Beļģijā,

nesaņemot no Lielbritānijas muitas dienesta izcelsmes sertifikātu un

tādējādi pārkāpjot Beļģijas tiesību aktus.

4 No

lietas materiāliem un mutvārdu procesa izriet, ka uzņēmējs, kurš vēlas

Beļģijā ievest Skotu viskiju, kas Francijā jau ir brīvā apgrozībā,

atšķirībā no importētāja, kas ieved preci tieši no valsts, kurā to ražo,

šo sertifikātu var iegūt tikai ar nopietnām grūtībām.

5 Jebkuri

dalībvalstu tirdzniecības noteikumi, kas var tieši vai netieši,

faktiski vai iespējami traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību, ir

jāuzskata par pasākumiem ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu

iedarbību.

6 Tā

kā nav izveidota Kopienas sistēma, kas patērētājiem garantētu produkta

atbilstību norādītajam izcelsmes apzīmējumam vai nosaukumam, tad

dalībvalsts pasākumi, kas vērsti pret negodīgu rīcību attiecībā uz

produkta izcelsmi, ir attaisnojami tikai tad, ja tie ir pamatoti un ja

prasītie pierādījumi neapgrūtina tirdzniecību starp dalībvalstīm un līdz

ar to ir pieejami visu dalībvalstu pilsoņiem.

7 Pat

neizvērtējot, vai uz šādiem pasākumiem attiecas 36. panta

noteikumi, šie pasākumi saskaņā ar minētā panta otrajā teikumā pausto

principu nekādā ziņā nedrīkst būt līdzeklis patvaļīgas diskriminācijas

vai slēptu ierobežojumu radīšanai dalībvalstu tirdzniecībā.

8 Par

šādu līdzekli var uzskatīt formalitātes, kuras dalībvalsts var

pieprasīt kā pierādījumu produkta izcelsmei un kuras bez nopietnām

grūtībām var izpildīt vienīgi tiešie importētāji.

9 Tāpēc

dalībvalsts prasība par autentiskuma sertifikātu, ko ir grūtāk iegūt

tiem importētājiem, kuri ieved autentisku produktu, kas ir brīvā apritē

kādā citā dalībvalstī, nekā tiem importētājiem, kuri šo produktu ieved

tieši no izcelsmes valsts, ir pasākums ar kvantitatīvam ierobežojumam

līdzvērtīgu iedarbību, kas ir aizliegts ar Līgumu.

10 Ar

otro jautājumu Tiesai tiek lūgta atbilde attiecībā uz to, vai nolīgums,

kura iedarbība ierobežo konkurenci un iespaido tirdzniecību starp

dalībvalstīm, apvienojumā ar valsts noteikumiem par izcelsmes

sertifikātiem ir uzskatāms par spēkā neesošu, ja šis nolīgums tikai ļauj

ekskluzīvajam importētājam izmantot šos noteikumus, lai nepieļautu

paralēlu importēšanu, vai neliedz to darīt.

11 Uz

ekskluzivitātes nolīgumu attiecas 85. panta aizliegums, ja šis

nolīgums juridiski vai faktiski liedz ievest attiecīgos produktus no

citām dalībvalstīm aizsargātā zonā jebkuram importētājam, kas nav

ekskluzīvais importētājs.

12 Ekskluzivitātes

nolīgums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tā iedarbība

var kavēt konkurenci, ja koncesionārs spēj nepieļaut paralēlu

importēšanu no citām dalībvalstīm teritorijā, attiecībā uz kuru viņam

piešķirtas ekskluzivitātes tiesības, pateicoties nolīguma un tādu valsts

tiesību aktu apvienotai iedarbībai, kas pieprasa vienīgi noteiktu

autentiskuma pierādīšanas līdzekli.

13 Lai

varētu spriest, vai šis ir tāds gadījums, ir jāņem vērā ne tikai

tiesības un pienākumi, kas izriet no nolīguma noteikumiem, bet arī

nolīguma ekonomiskais un juridiskais pamatojums un it īpaši tas, vai,

iespējams, pastāv līdzīgi agrāk noslēgti nolīgumi starp šo ražotāju un

koncesionāriem, kas veic uzņēmējdarbību citās dalībvalstīs.

14 Šajā

ziņā ievērojami augstāku cenu uzturēšana kādā dalībvalstī salīdzinājumā

ar cenām citā dalībvalstī var likt izvērtēt, vai ekskluzivitātes

nolīgums netiek izmantots, lai liegtu importētājiem iegūt attiecīgā

produkta autentiskuma pierādījumu, kas prasīts tādos valsts tiesību

aktos, kādi minēti iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā.

15 Tomēr

ar to vien, ka nolīgums tikai ļauj izmantot šādus valsts tiesību aktus

vai neliedz to izmantošanu, nepietiek, lai nolīgumu atzītu par spēkā

neesošu.

Par tiesāšanās izdevumiem

16 Tiesāšanās

izdevumi, kas radušies Beļģijas valdībai un Apvienotās Karalistes

valdībai, kā arī Eiropas Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas apsvērumus

Tiesā, nav atlīdzināmi.

17 Attiecībā

uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā,

kuru izskata Tribunal de première instance de Bruxelles , un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko ar 1974. gada 11. janvāra spriedumu tai iesniegusi Tribunal de première instance de Bruxelles , nospriež:

1) dalībvalsts prasība par autentiskuma sertifikātu, ko ir grūtāk iegūt tiem

importētājiem, kuri ieved autentisku produktu, kas ir brīvā apritē kādā

citā dalībvalstī, nekā tiem importētājiem, kuri šo produktu ieved tieši

no izcelsmes valsts, ir pasākums ar kvantitatīvam ierobežojumam

līdzvērtīgu iedarbību, kas ir aizliegts ar Līgumu;

2) ar to vien, ka nolīgums tikai ļauj izmantot šādus valsts tiesību aktus vai

neliedz to izmantošanu, nepietiek, lai nolīgumu atzītu par spēkā

neesošu.

Lecourt

Donner

Sørensen

Monaco

Mertens de Wilmars

Pescatore

Kutscher

Ó Dálaigh

Mackenzie Stuart

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1974. gada 11. jūlijā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

A. Van Houtte

R. Lecourt

* Tiesvedības valoda – franču.