2018gada 4. oktobrī (*1)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 2005/29/EK – 2. panta b) un d) punkts – Direktīva 2011/83/ES – 2. panta 2) punkts – Jēdzieni ”tirgotājs” un “komercprakse”
Lieta C‑105/17
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, kuru iesniegusi Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija) ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 16. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 28. februārī, tiesvedībā
Komisia za zashtita na potrebitelite
pret
Evelina Kamenova,
piedaloties:
Okrazhna prokuratura – Varna.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. L. da Krušs Vilasa [ J. L. da Cruz Vilaça ], tiesneši E. Levits, E. Borgs Bartets [ A . Borg Barthet ] (referents), M. Bergere [ M . Berger ] un F. Biltšens [ F . Biltgen ],
ģenerāladvokāts: M. Špunars [ M. Szpunar ]
sekretārs: A. Kalots Eskobars [ A. Calot Escobar ],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 31. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (Negodīgas komercprakses direktīva) ( OV 2005, L 149, 22. lpp. ), 2. panta b) un d) punktu.
2Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Evelina Kamenova un Komisiya za zashtita na potrebitelite (Patērētāju tiesību aizsardzības komisija, Bulgārija) (turpmāk tekstā – “ CPC ”) par šīs komisijas pieņemtu aktu, ar ko E. Kamenova ir uzlikti administratīvie sodi, pamatojot ar to, ka viņa neesot sniegusi informāciju patērētājiem sakarā ar tīmeklī publicētiem preču pārdošanas sludinājumiem.
Atbilstošās tiesību normas
3Direktīvas 2005/29 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
[..].”
4Šīs direktīvas 3. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.”
5Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK ( OV 2011, L 304, 64. lpp. ), 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..].”
6Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu to, “ievērojot tās nosacījumus un ciktāl paredzēts tās noteikumos, piemēro jebkuram līgumam, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju”.
7Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir uzskaitīta informācija, kas tirgotājam ir jāsniedz, pirms patērētājs ir uzņēmies ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma vai distances līguma, vai tā paša veida piedāvājuma saistības.
8Šīs pašas direktīvas 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka patērētāja rīcībā ir četrpadsmit dienas, lai atteiktos no distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma.
9Ar Zakon za zashtita na potrebitelite (Patērētāju tiesību aizsardzības likums) (2005. gada 9. decembra DV Nr. 99), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas apstākļiem (turpmāk tekstā – “ ZZP ”), 47. un 50. pantu Bulgārijas tiesību sistēmā ir transponēts Direktīvas 2011/83 6. un 9. pants par, pirmkārt, pienākumu informēt par distances līgumu un, otrkārt, atteikuma tiesībām.
10ZZP 204. pantā ir noteikts šādi:
“Par 47. panta 1., 2., 3., 5., 6. un 7. punktā, kā arī 48. un 49. pantā noteiktā patērētāja informēšanas pienākuma neizpildi fiziskām personām var uzlikt naudas sodu no 100 līdz 1000 (Bulgārijas levu (BGN)) un vienas personas uzņēmumiem vai juridiskām personām naudisku sodu no 500 līdz 3000 BGN par katru gadījumu.”
11ZZP 207. panta 1. punktā ir noteikts:
“Personai, kura liedz patērētājam īstenot 50. pantā paredzētās tiesības atteikties no distances līguma vai līguma, kas noslēgts ārpus uzņēmuma telpām, piemēro naudas sodu vai naudisku sodu no BGN 1000 līdz 3000 apmērā par katru gadījumu.”
12Atbilstoši ZZP Papildnoteikumu 13. panta 2. punktam:
“Tirgotājs ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas pārdod preces vai piedāvā tās pārdot, kas sniedz pakalpojumus vai kas noslēdz līgumu ar patērētāju savas komercdarbības vai profesionālās darbības ietvaros publiskā vai privātā nozarē, kā arī jebkura persona, kas darbojas savā vārdā un savā labā.”
13Kāds patērētājs iegādājās pulksteni tīmekļa vietnē www.olx.bg atbilstoši distances līgumam. Uzskatot, ka šis pulkstenis neatbilst vietnē publicētajā sludinājumā norādītajām īpašībām, viņš pēc tam, kad pulksteņa piegādātājs bija atteicies no tā nosūtīšanas tam atpakaļ, pretī pārskaitot samaksāto summu, iesniedza sūdzību CPC .
14Pēc pārbaudes CPC konstatēja, ka E. Kamenova , kas šajā vietnē ir reģistrēta ar pseidonīmu “eveto‑ZZ”, ir šā pulksteņa pārdevēja. Kā norādīja tīmekļa vietnes www.olx.bg pārvaldītājs, šā pseidonīma lietotājs esot publicējis pavisam astoņus sludinājumus par dažādu preču pārdošanu šajā vietnē, tostarp par pamatlietā aplūkoto pulksteni.
15No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, aplūkojusi šo vietni, CPC konstatēja, ka 2014. gada 10. decembrī astoņi sludinājumi par dažādu preču pārdošanu vēl bija publicēti šajā vietnē pseidonīma “eveto‑ZZ” lietotāja vārdā.
16Ar 2015. gada 27. februāra lēmumu CPC konstatēja, ka E. Kamenova ir izdarījusi administratīvu pārkāpumu, un uzlika tai vairākus administratīvos naudas sodus, pamatojoties uz ZZP 204. un 207. pantu, par ZZP 47. panta 1. punkta 1., 2., 3., 5., 7., 8. un 12. apakšpunkta, kā arī 50. panta pārkāpumu. Kā uzskatīja CPC , E . Kamenova nevienā sludinājumā nebija norādījusi tirgotāja vārdu, pasta adresi un tirgotāja elektroniskā pasta adresi, galīgo cenu ar visiem nodokļiem un nodevām, maksāšanas, piegādes un izpildes nosacījumus, patērētāja tiesības atkāpties no distances līguma, šo tiesību īstenošanas nosacījumus, termiņu un kārtību, kā arī atgādinājumu, ka, noslēdzot pārdevuma līgumu, ir spēkā likumā noteiktās garantijas par preces atbilstību pārdevuma līgumam.
17E . Kamenova cēla prasību par šā lēmuma atcelšanu Rayonen sad Varna (Varnas rajona tiesa, Bulgārija). Ar 2016. gada 22. marta spriedumu šī tiesa atcēla šo lēmumu, pamatojot ar to, ka E . Kamenova nav tirgotāja statusa ZZP Papildnoteikumu 13. panta 2. punkta un Direktīvas 2005/29 nozīmē.
18CPC par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa, Bulgārija). Vispirms iesniedzējtiesa norāda, ka tīmeklī tiek pārdots un pirkts būtisks daudzums plaša patēriņa preču. Tā atgādina turklāt, ka Direktīvas 2005/29 mērķis ir augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa veicināšana. Šajā kontekstā tā būtībā šaubās, vai tādā situācijā, par kādu ir pamatlieta, kad fiziska persona pārdod tīmeklī visai lielu skaitu preču par vērā ņemamu vērtību, šai personai ir tirgotāja statuss Direktīvas 2005/29 nozīmē.
19Šādos apstākļos Administrativen sad – Varna (Varnas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas [2005/29] 2. panta b) un d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darbība, kuru īsteno fiziska persona, kas ir reģistrēta preču tirdzniecības tīmekļvietnē un vienlaicīgi tīmekļvietnē ir publicējusi kopumā astoņus sludinājumus par dažādu preču pārdošanu, ir tirgotāja darbība 2. panta b) punkta juridiskās definīcijas izpratnē, ir uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem 2. panta d) punkta izpratnē un saskaņā ar 3. panta 1. punktu ietilpst direktīvas piemērošanas jomā?”
20Ar jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, pirmkārt, vai fiziska persona, kas tīmekļa vietnē vienlaicīgi ir publicējusi zināmu skaitu jaunu un lietotu preču pārdošanas sludinājumu, var tikt kvalificēta kā “tirgotājs” Direktīvas 2005/29 2. panta b) punkta izpratnē un, otrkārt, vai šāda darbība ir “komercprakse” šīs direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē.
21Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šādā skatījumā Tiesai ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi un šādā kontekstā jāinterpretē visas ES tiesību normas, kas valsts tiesai ir vajadzīgas, lai tā varētu izskatīt attiecīgo lietu, pat ja šīs normas nav skaidri norādītas Tiesai iesniegtajos jautājumos (spriedums, 2017. gada 19. oktobris, Otero Ramos, C‑531/15 , EU:C:2017:789 , 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
22Tādēļ, pat ja formālā ziņā iesniedzējtiesa ir aprobežojusi savu jautājumu ar Direktīvas 2005/29 interpretāciju, Tiesa no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un īpaši no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma var izdalīt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2017. gada 19. oktobris, Otero Ramos, C‑531/15 , EU:C:2017:789 , 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
23Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka ar pamatlietā būtiskām valsts tiesību normām proti, ZZP 47. un 50. pantu, Bulgārijas tiesību sistēmā ir transponēti attiecīgi Direktīvas 2011/83 6. un 9. pants. Taču iesniedzējtiesa, kas cenšas noskaidrot tostarp, vai tāda fiziska persona, par kādu ir pamatlieta un kas tīmeklī vienlaicīgi publicē vairākus sludinājumus, piedāvājot pārdošanā jaunas un lietotas preces, var tikt kvalificēta par “tirgotāju” un vai tai kā tādai ir jāatbilst šajos pantos uzskaitītajām prasībām, savā prejudiciālajā jautājumā nelūdz neko citu kā vien interpretēt Direktīvu 2005/29.
24Šādā kontekstā ir jāsaprot, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, pirmkārt, vai fiziska persona, kas tīmekļa vietnē vienlaicīgi ir publicējusi zināmu skaitu jaunu un lietotu preču pārdošanas sludinājumu, var tikt kvalificēta kā “tirgotājs” Direktīvas 2005/29 2. panta b) punkta un Direktīvas 2011/83 2. panta 2) punkta izpratnē un, otrkārt, vai šāda darbība ir “komercprakse” Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē.
25Kas attiecas, pirmkārt, uz jēdzienu “tirgotājs”, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 2. panta b) punktā tirgotājs ir definēts kā “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas komercpraksē, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kuri attiecas uz tās uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un arī jebkura persona, kas darbojas tirgotāja vārdā vai uzdevumā”.
26Savukārt Direktīvas 2011/83 2. panta 2) punktā tirgotājs ir definēts kā “jebkura fiziska vai jebkura privāta vai publiska juridiska persona, kura, tostarp ar jebkuras citas personas, kas darbojas šīs personas vārdā vai uzdevumā, starpniecību, saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju”.
27Direktīvās 2005/29 un 2011/83 jēdziens “tirgotājs” ir definēts gandrīz identiski.
28Turklāt, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 32. punktā, gan Direktīva 2005/29, gan Direktīva 2011/83 ir balstītas uz LESD 114. pantu un tādējādi tām ir vieni un tie paši mērķi, proti, veicināt iekšējā tirgus raitu darbību un nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni to normatīvajā un administratīvajā ietvarā.
29Tādēļ ir jāuzskata, kā to dara ģenerāladvokāts secinājumu 39. punktā, ka jēdziens “tirgotājs”, kā tas ir definēts šajās direktīvās, ir jāinterpretē homogēni.
30Šo precizējot, ir jānorāda, ka no Direktīvas 2005/29 2. panta b) punkta redakcijas izriet, ka Savienības likumdevējs ir nostiprinājis īpaši plašu jēdziena “tirgotājs” izpratni, kas skar “jebkuru fizisku vai juridisku personu”, ja tās veic darbību pret atlīdzību, un no tā piemērošanas jomas nav izslēgti ne subjekti, kam uzticēts vispārējo interešu uzdevums, ne arī tādi, kam ir publisko tiesību subjekta statuss (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs, C‑59/12 , EU:C:2013:634 , 32. punkts).
31Tas pats ir konstatējams attiecībā uz Direktīvas 2011/83 2. panta 2) punktu, ciktāl šis noteikums, pirmkārt, kā tas tika atgādināts šā sprieduma 26. punktā, skaidri attiecas uz “jebkuru fizisku vai jebkuru privātu vai publisku juridisku personu” un, otrkārt, kā tas tika norādīts šā sprieduma 29. punktā, ir jāinterpretē analogi Direktīvas 2005/29 2. panta b) punktam.
32Turklāt no Direktīvas 2005/29 2. panta b) punkta un Direktīvas 2011/83 2. panta 2) punkta izriet, ka, lai attiecīgā persona tiktu kvalificēta par “tirgotāju”, tai ir jādarbojas “nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju” vai tirgotāja vārdā vai uzdevumā.
33Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā Direktīvas 2005/29 2. panta a) un b) punktā, kā arī Direktīvas 2011/83 2. panta 1) un 2) punktā izklāstīto definīciju pašu formulējumu, jēdziena “tirgotājs” nozīme un tvērums, kāds ir paredzēts šajos noteikumos, ir jānosaka salīdzinājumā ar korelatīvu, taču pretējas nozīmes jēdzienu “patērētājs”, ar ko tiek apzīmēta privātpersona, kas nav iesaistīta komerciālā vai profesionālā darbībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs, C‑59/12 , EU:C:2013:634 , 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
34Taču no Tiesas judikatūras izriet, ka salīdzinājumā ar tirgotāju patērētājs ir nelabvēlīgākā situācijā, jo tas ir uzskatāms par mazāk informētu, ekonomiski vājāku un juridiski mazāk pieredzējušu nekā viņa līgumpartneris (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs, C‑59/12 , EU:C:2013:634 , 35. punkts, un 2018. gada 17. maijs, Karel de Grote – Hogeschool Katholieke Hogeschool Antwerpen, C‑147/16 , EU:C:2018:320 , 54. punkts).
35No tā izriet, ka jēdziens “tirgotājs” Direktīvas 2005/29 2. panta b) punkta un Direktīvas 2011/83 2. panta 2) punkta izpratnē ir funkcionāls jēdziens, kas ietver vērtējumu par to, vai līgumiskās attiecības vai komercprakse ietilpst darbībās, ko persona veic profesionāli (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2018. gada 17. maijs, Karel de Grote – Hogeschool Katholieke Hogeschool Antwerpen, C‑147/16 , EU:C:2018:320 , 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
36Tādēļ, lai attiecīgā fiziskā vai juridiskā persona tiktu kvalificēta par “tirgotāju” Direktīvas 2005/29 2. panta b) punkta un Direktīvas 2011/83 2. panta 2) punkta izpratnē, tai ir jādarbojas “nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju” vai tirgotāja vārdā vai uzdevumā.
37Kas attiecas uz to, vai tāda fiziska persona, kāda ir atbildētāja pamatlietā, ietilpst jēdzienā “tirgotājs” šo noteikumu izpratnē, ir jāuzsver, kā tas tika norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 50. punktā, ka, kvalificējot par “tirgotāju”, ir jāizskata “katrs gadījums”. No tā izriet, ka, balstoties uz tai zināmajiem faktu elementiem, iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai tāda fiziska persona, par kādu ir pamatlieta, kas kādā tiešsaistes platformā vienlaicīgi ir publicējusi astoņus sludinājumus, piedāvājot pārdošanai jaunas un lietotas preces, ir rīkojusies “nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju” vai tirgotāja vārdā vai uzdevumā.
38Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 51. punktā, veicot šo pārbaudi, iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, konkrēti, vai pārdošana tiešsaistes platformā tika veikta organizēti, vai šai pārdošanai bija peļņas gūšanas mērķis, vai pārdevējam ir tāda informācija un tehniskās zināšanas par paša piedāvāto preci, kuru patērētājam var arī nebūt, tādējādi nostādot viņu izdevīgākā stāvoklī attiecībā pret šo patērētāju, vai tirgotājam ir juridiskais statuss, kas ļauj tam veikt komercdarbību, un kādā mērā pārdošana tiešsaistē ir saistīta ar tirgotāja komercdarbību vai profesionālo darbību, vai tirgotājs ir PVN maksātājs, vai tirgotājs, rīkojoties noteikta tirgotāja vārdā vai uzdevumā vai izmantojot citu personu, kas darbojas šīs personas vārdā vai uzdevumā, ir saņēmusi atlīdzību vai atalgojumu, vai pārdevējs pērk jaunas vai lietotas preces to tālākpārdošanai, tādējādi viņa darbība kļūst regulāra, tā tiek veikta bieži un/vai vienlaicīgi ar viņa profesionālo darbību, vai pārdodamās preces ir tā paša veida vai tās pašas vērtības, konkrētāk, vai piedāvājums ir koncentrēts uz ierobežotu preču skaitu.
39Jānorāda, ka iepriekšējā punktā uzskaitītie kritēriji nav nedz izsmeļoši, nedz izslēdzoši, tādēļ principā, ja ir izpildīts viens vai vairāki kritēriji, tas pats par sevi nenozīmē, ka uz pārdevēju tiešsaistē ir attiecināms jēdziens “tirgotājs”.
40Ar to vien, ka pārdošanai ir peļņas mērķis vai ka persona vienlaicīgi tiešsaistes platformā ir publicējusi zināmu skaitu sludinājumu, kuros piedāvā pārdošanai jaunas un lietotas preces, nav pietiekami, lai šo personu kvalificētu par “tirgotāju” Direktīvas 2005/29 2. panta b) punkta un Direktīvas 2011/83 2. panta 2) punkta izpratnē.
41Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai tādas fiziskas personas kā atbildētāja pamatlietā darbība var tikt uzskatīta par “komercdarbību” Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē, ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ar šo noteikumu jēdziens “komercprakse”, izmantojot īpaši plašu formulējumu, ir definēts kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” (spriedums, 2013. gada 19. septembris, CHS Tour Services, C‑435/11 , EU:C:2013:574 , 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
42Lai attiecīgo darbību uzskatītu par “komercpraksi” minētā noteikuma izpratnē, ir jāpārbauda, vai šo darbību, pirmkārt, var kvalificēt kā “komerciālu darbību”, proti, ka to veic “tirgotājs”, un, otrkārt, vai tā ir darbība, bezdarbība, uzvedība, apgalvojums vai komercpaziņojums, kas ir “tieši saistīts ar preces pārdošanas veicināšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2013. gada 17. oktobris, RLvS, C‑391/12 , EU:C:2013:669 , 37. punkts).
43No iepriekš izklāstītā izriet, ka “komercprakses” esamība Direktīvas 2005/29 izpratnē var tikt konstatēta tikai tad, ja šo praksi īsteno “tirgotājs”, kā tas ir definēts šīs direktīvas 2. panta b) punktā.
44Taču ir jāatgādina, kā tas tika precizēts šā sprieduma 40. punktā, ka ar to vien, ka pārdošanas mērķis ir gūt peļņu vai ka fiziska persona tiešsaistes platformā vienlaicīgi publicē zināmu skaitu sludinājumu, kuros piedāvā pārdošanai jaunas un lietotas preces, nebūs pietiekami, lai kvalificētu šo personu par “tirgotāju” šā noteikuma izpratnē. No tā izriet, ka tāda darbība kā pamatlietā aplūkotā nevar tikt kvalificēta par “komercpraksi” Direktīvas 2005/29 2. panta d) punkta izpratnē.
45Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/29 2. panta b) un d) punkts un Direktīvas 2011/83 2. panta 2) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda fiziska persona, kas tīmekļa vietnē vienlaicīgi ir publicējusi zināmu skaitu jaunu un lietotu preču pārdošanas sludinājumu, kāda ir atbildētāja pamatlietā, var tikt kvalificēta kā “tirgotājs” un šāda darbība var būt “komercprakse” tikai tad, ja šī persona darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju; tas iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus.
46Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (Negodīgas komercprakses direktīva), 2. panta b) un d) punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 2. panta 2) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda fiziska persona, kas tīmekļa vietnē vienlaicīgi ir publicējusi zināmu skaitu jaunu un lietotu preču pārdošanas sludinājumu, kāda ir atbildētāja pamatlietā, var tikt kvalificēta kā “tirgotājs” un šāda darbība var būt “komercprakse” tikai tad, ja šī persona darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju; tas iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus.
[Paraksti]
(*1) Tiesvedības valoda – bulgāru.
Tekstas iš mūsų archyvo (Europos Sąjungos leidinių biuro „Cellar“ duomenys). Commission Decision 2011/833/EU — free reuse incl. commercial; attribution to EUR-Lex / Court of Justice of the European Union required; EUR-Lex is not the authentic record of the Court.