Tiesas spriedums 1995. gada 10. maijā.

TIESAS SPRIEDUMS

1995gada 10. maijā ( * )

Pakalpojumu sniegšanas brīvība – EEK līguma 59. pants – Aizliegums piedāvāt finanšu pakalpojumus pa telefonu

Lieta C‑384/93

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniedza College van Beroep voor het Bedrijfsleven nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Alpine Investments BV

un

Minister van Financiën

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 59. pantu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [ G. C. Rodríguez Iglesias ], palātu priekšsēdētāji F. A. Šokveilers [ F. A. Schockweiler ], P. J. Dž. Kapteins [ P. J. G. Kapteyn ] un K. Gulmans [ C. Gulmann ], tiesneši Dž. F. Mančīni [ G. F. Mancini ], Ž. K. Muitiņju de Almeida [ J. C. Moitinho de Almeida ], Dž. L. Marejs [ J. L. Murray ], D. A. O. Edvards [ D. A. O. Edward ] (referents) un Ž. P. Puisošē [ J.‑P. Puissochet ],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [ F. G. Jacobs ],

sekretāre L. Hjūleta [ L . Hewlett ], administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza

• Alpine Investments BV vārdā – G. van der Vāls [ G. van der Wal ] un V. B. J. van Oferbēks [ W. B. J. van Overbeek ], Hoge Raad der Neederlands [Nīderlandes Augstākā tiesa], avocats ,
• Nīderlandes valdības vārdā – A. Boss [ A. Bos ], Ārlietu Ministrijas juriskonsults, pārstāvis,
• Grieķijas valdības vārdā – V. Kondolaims [ V. Kontolaimos ], Valsts Juridiskās padomes juriskonsulta vietnieks, un V. Peleku [ V. Pelekou ], Valsts juridiskās padomes pilnvarotā pārstāve, pārstāvji,
• Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. D. Kalahans [ J. D. Colahan ] no Treasury Solicitor's Department , pārstāvis, un P. Dafijs [ P. Duffy ], barrister ,
• Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – B. Smulderss [ B. Smulders ] un P. van Nufels [ P. van Nuffel ], Juridiskā dienesta darbinieki, pārstāvji, ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 1994. gada 29. novembrī sniedza Alpine Investments BV ; Nīderlandes valdība, ko pārstāv Ārlietu ministrijas juriskonsults J. S. van der Osterkamps [ J. S. van den Oosterkamp ], pārstāvis; Beļģijas valdība, ko pārstāv Ārlietu ministrijas administrācijas direktors J. Devaders [ J. Devadder ], pārstāvis, Grieķijas valdība; Apvienotās Karalistes valdība, kuru pārstāv advokāts K. Vajda [ C. Vajda ], un Eiropas Kopienu Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1995. gada 26. janvārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1 Ar

1993gada 28. aprīļa rīkojumu, kas Tiesā saņemts

1993gada 6. augustā, College van Beroep voor het Bedrijfsleven

[Apelācijas tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos] (turpmāk

tekstā – “Apelācijas tiesa”) saskaņā ar EEK līguma 177. pantu

uzdeva Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt

Līguma 59. pantu.

2 Šie jautājumi tika uzdoti tiesvedībā, kurā Alpine Investments BV

pārsūdz tai noteikto Finanšu ministrijas aizliegumu vērsties pie

privātpersonām pa telefonu bez viņu iepriekšējas rakstveida piekrišanas,

lai piedāvātu dažādus finanšu pakalpojumus (darbība, ko sauc par

“piedāvājumu pa telefonu” [ cold calling ]).

3 Alpine Investments BV , pieteikuma iesniedzēja pamata prāvā (turpmāk tekstā – “ Alpine Investments ”), ir sabiedrība, kas reģistrēta saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem un specializējusies preču nākotnes līgumu slēgšanā.

4 Preču

nākotnes līguma līgumslēdzējas puses apņemas iegādāties vai pārdot

zināmu noteiktas kvalitātes preču daudzumu par tādu cenu un tādā

termiņā, kādi ir noteikti līguma noslēgšanas brīdī. Pusēm nav nodoma

pašām piegādāt vai saņemt preces, tās slēdz līgumu, cerot gūt labumu no

cenu svārstībām starp līguma noslēgšanas brīdi un piegādes mēnesi. Tas

ir iespējams, noslēdzot darījumu pirms piegādes mēneša, kas ir pirmajam

darījumam pretēja operācija.

5 Alpine Investments

attiecībā uz preču nākotnes līgumiem piedāvā trīs pakalpojumu veidus –

vērtspapīru portfeļa pārvaldi, ieguldījumu konsultācijas un klientu

pasūtījumu nodošanu brokeriem, kuri darbojas nākotnes līgumu tirgos

Kopienā un ārpus tās. Tai ir klienti ne vien Nīderlandē, bet arī

Beļģijā, Francijā un Apvienotajā Karalistē. Tomēr tā neveic reģistrētu

uzņēmējdarbību ārpus Nīderlandes.

6 Faktisko

apstākļu rašanās laikā pamata prāvā finanšu pakalpojumus Nīderlandē

reglamentēja 1985. gada 30. oktobra Wet Effectenhandel

[Likums par darījumiem ar vērtspapīriem]. Šā likuma 6. panta

1punkts personai aizliedza bez atļaujas sniegt starpniecības

pakalpojumus darījumos ar vērtspapīriem. Likuma 8. panta

1punkts atļāva finanšu ministram konkrētos apstākļos piešķirt

atļauju atkāpties no šī aizlieguma. Tomēr 8. panta 2. punktā

noteikts, ka atļaujai atkāpties no aizlieguma varēja noteikt

“ierobežojumus un nosacījumus, lai nepieļautu nevēlamas pārmaiņas

vērtspapīru tirdzniecībā”.

7 Finanšu

ministrs, atbildētājs pamata prāvā, 1991. gada 6. septembrī

piešķīra Alpine Investments atļauju atkāpties no aizlieguma, atļaujot tai nodot pasūtījumus konkrētam brokerim – Merrill Lynch Inc. Atļauja atkāpties no aizlieguma paredzēja, ka Alpine Investments ir

jāatbilst visām to noteikumu prasībām attiecībā uz vēršanos pie

potenciālajiem klientiem, ko tuvākajā laikā var izdot finanšu ministrs.

8 Finanšu

ministrs 1991. gada 1. oktobrī nolēma noteikt vispārēju

aizliegumu attiecībā uz finanšu starpniekiem, kas piedāvā veikt

ieguldījumus preču nākotnes līgumos ārpus preču biržas, piedāvājot tos

potenciālajiem klientiem pa telefonu.

9 Nīderlandes

valdība norāda, ka šāds lēmums tika pieņemts pēc tam, kad finanšu

ministrs 1991. gadā saņēma daudz sūdzību no personām, kuras bija

veikušas neizdevīgus ieguldījumus šajā jomā. Tā kā šīs sūdzības tika

saņemtas no ieguldītājiem no citām dalībvalstīm, viņš esot paplašinājis

aizliegumu, attiecinot to uz pakalpojumiem, kurus no Nīderlandes piedāvā

veikt citās dalībvalstīs, lai saglabātu Nīderlandes finanšu sektora

reputāciju.

10 Pastāvot šādiem apstākļiem, finanšu ministrs 1991. gada 12. novembrī aizliedza Alpine Investments vērsties

pie potenciālajiem klientiem pa telefonu vai personīgi, izņemot

gadījumus, kad viņi iepriekš rakstveidā ir skaidri tam piekrituši.

11 Alpine Investments iesniedza

administratīvu sūdzību par ministra aizliegumu attiecībā uz

piedāvājumiem pa telefonu. Pēc tam tai piešķirtā atļauja atkāpties no

aizlieguma 1992. gada 14. janvārī tika aizstāta ar citu

atļauju, ar ko tai atļāva nodot pasūtījumus citam brokerim – Rodham & Renshaw Inc.

• un aizliedza piedāvāšanu pa telefonu, par ko sabiedrība

1992gada 13. februārī iesniedza jaunu administratīvu

sūdzību.

12 Finanšu ministrs ar 1992. gada 29. aprīļa lēmumu noraidīja Alpine Investments sūdzību. 1992. gada 26. maijā Alpine Investments iesniedza sūdzību Apelācijas tiesā.

13 Alpine Investments

norādīja, ka aizliegums piedāvāt pa telefonu tiktāl, ciktāl tas

attiecas uz potenciālajiem klientiem citās dalībvalstīs ārpus

Nīderlandes, ir pretrunā ar Līguma 59. pantu. Apelācijas tiesa

iesniedza Eiropas Kopienu Tiesai vairākus jautājumus par to, kā

interpretēt šo noteikumu:

“1) Vai

EEK līguma 59. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī

uz pakalpojumiem, ko pakalpojumu sniedzējs no tās dalībvalsts, kurā tas

ir reģistrēts, pa telefonu piedāvā (potenciālajiem) klientiem citās

dalībvalstīs un pēc tam tos sniedz no savas dalībvalsts?

2) Vai minētais 59. pants attiecas arī uz noteikumiem un/vai

ierobežojumiem, kas pakalpojumu sniedzēja dalībvalstī regulē attiecīgās

profesionālās darbības vai uzņēmējdarbības likumīgu veikšanu, bet kas

neattiecas – vismaz ne tādā pašā veidā vai mērā – uz minētās

profesionālās darbības vai uzņēmējdarbības veikšanu (potenciālo)

pakalpojumu saņēmēju dalībvalstī un kas tādēļ pakalpojumu sniedzējam,

kurš piedāvā savus pakalpojumus (potenciālajiem) klientiem citā

dalībvalstī, var radīt šķēršļus, kuri nav piemērojami līdzīgu

pakalpojumu sniedzējiem šajā citā dalībvalstī?

Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša:

3) a) Vai patērētāju aizsardzības intereses un Nīderlandes finanšu pakalpojumu

sniedzēju reputācijas aizsardzības intereses, kas ir pamatā noteikumam,

kura mērķis ir novērst nevēlamas pārmaiņas vērtspapīru tirdzniecībā, var

uzskatīt par vispārējām interesēm atbilstošiem imperatīviem

apsvērumiem, ar ko var pamatot tādus šķēršļus, kādi minēti otrajā

jautājumā?

b) Vai noteikums, kas izņēmuma kārtā aizliedz izteikt piedāvājumus pa telefonu, ir jāuzskata par

objektīvi nepieciešamu, lai aizsargātu minētās intereses, un samērīgu ar

noteikto mērķi?”

14 Vispirms

jānorāda, ka Padomes 1993. gada 10. maija Direktīva 93/22/EEK

par ieguldījumu pakalpojumiem vērtspapīru jomā (OV 1993,

L 141, 27. lpp.), ja tā būtu piemērojama darījumiem preču

nākotnes līgumu tirgos, ir pieņemta vēlāk, nekā radās faktiskie apstākļi

pamata tiesvedībā. Turklāt Padomes 1985. gada 20. decembra

Direktīva 85/577/EEK par patērētāju aizsardzību attiecībā uz līgumiem,

kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV 1985, L 372,

31lpp.), nav piemērojama ne līgumiem, kas ir noslēgti pa

telefonu, ne arī līgumiem par vērtspapīriem (3. panta

2punkta e) apakšpunkts).

15 Tāpēc

Tiesai iesniegtie jautājumi ir jāizskata, ņemot vērā tikai Līguma

noteikumus par pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tā kā pakalpojums ir

sniegts par maksu, uz Alpine Investments sniegtajiem pakalpojumiem attiecas EEK līguma 60. pants.

16 Iesniedzējtiesa

ar pirmo un otro jautājumu būtībā vēlas noskaidrot, vai aizliegums

izteikt piedāvājumu pa telefonu ietilpst Līguma 59. panta darbības

jomā. Ja atbilde ir apstiprinoša, ar trešo jautājumu tā vēlas

noskaidrot, vai šādu aizliegumu tomēr var attaisnot.

Par pirmo jautājumu

17 Pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ietver divas daļas.

18 Pirmkārt,

ir jānoskaidro, vai tas, ka minētie pakalpojumi ir tikai piedāvājums

bez identificējama pakalpojumu saņēmēja, var būt šķērslis Līguma

59panta piemērošanai.

19 Pakalpojumu

sniegšanas brīvība kļūtu iluzora, ja ar valsts tiesību normām varētu

brīvi ierobežot pakalpojumu piedāvāšanu. Tāpēc identificējama saņēmēja

iepriekšēja pastāvēšana nevar būt nosacījums pakalpojumu sniegšana

brīvības normu piemērošanai.

20 Otrkārt,

ir jānoskaidro, vai 59. pants attiecas uz pakalpojumiem, ko

pakalpojumu sniedzējs pa telefonu piedāvā personām citā dalībvalstī un

kas tiek piedāvāti, nepārvietojoties no tās dalībvalsts, kura ir

pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas valsts.

21 Šajā

gadījumā pakalpojumu sniedzējs, kas reģistrēts vienā dalībvalstī,

piedāvā pakalpojumu potenciālajam saņēmējam, kas reģistrēts citā

dalībvalstī. Saskaņā ar 59. panta noteikumiem minētajā gadījumā

notiek pakalpojumu sniegšana šā panta nozīmē.

22 Tāpēc

atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka EEK līguma 59. panta

noteikumi attiecas uz pakalpojumiem, ko pakalpojumu sniedzējs pa

telefonu piedāvā potenciālajiem pakalpojumu saņēmējiem citā dalībvalstī

un ko sniedz, nepārvietojoties no tās dalībvalsts, kura ir tā

reģistrācijas valsts.

Par otro jautājumu

23 Otrais

valsts tiesas jautājums ir par to, vai dalībvalsts tiesiskais

regulējums, kas aizliedz tajā reģistrētajiem pakalpojumu sniedzējiem

veikt nepieprasītus telefona zvanus potenciālajiem klientiem citā

dalībvalstī, lai piedāvātu tiem savus pakalpojumus, ir pakalpojumu

sniegšanas brīvības ierobežojums Līguma 59. panta izpratnē.

24 Vispirms jāuzsver, ka minētais aizliegums attiecas uz pārrobežu pakalpojumu piedāvāšanu.

25 Lai atbildētu uz valsts tiesas jautājumu, ir secīgi jāizskata trīs punkti.

26 Pirmkārt,

jānoskaidro, vai aizliegums vērsties pa telefonu pie potenciālajiem

klientiem, kas atrodas citā dalībvalstī, bez viņu iepriekšējas

piekrišanas var būt pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Šajā

sakarā iesniedzējtiesa vērš Tiesas uzmanību uz faktu, ka tāds pats

aizliegums ne vienmēr attiecas uz tajā dalībvalstī reģistrētiem

pakalpojumu sniedzējiem, kurā dzīvo arī potenciālie pakalpojumu

saņēmēji, vai vismaz ne tādā pašā veidā.

27 Jānorāda,

ka tāds aizliegums kā pamata tiesvedībā nav pakalpojumu sniegšanas

brīvības ierobežojums 59. panta izpratnē, pamatojoties vienīgi uz

faktu, ka citas dalībvalstis līdzīgu pakalpojumu sniedzējiem savā

teritorijā piemēro mazāk stingrus noteikumus (sk. 1994. gada

14jūlija spriedumu lietā C‑379/92 Peralta , Recueil , I‑3453. lpp., 48. punkts).

28 Tomēr

šāds aizliegums liedz attiecīgajiem uzņēmējiem ātru un tiešu reklāmas

metodi un vēršanos pie potenciālajiem klientiem citās dalībvalstīs.

Tādējādi tas var būt pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvības

ierobežojums.

29 Otrkārt,

jāapsver, vai šādu secinājumu var ietekmēt fakts, ka minēto aizliegumu

ir noteikusi pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalsts, nevis

potenciālā pakalpojumu saņēmēja reģistrācijas dalībvalsts.

30 Līguma

59panta pirmā daļa aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības

ierobežojumus visā Kopienā. Līdz ar to šis noteikums attiecas ne tikai

uz galamērķa valsts noteiktajiem ierobežojumiem, bet arī uz tiem

ierobežojumiem, ko noteikusi izcelsmes valsts. Saskaņā ar pastāvīgo

Tiesas judikatūru uzņēmums savai reģistrācijas valstij var pieprasīt

tiesības brīvi sniegt pakalpojumus, ja pakalpojumi tiek sniegti citā

dalībvalstī reģistrētiem saņēmējiem (sk. 1994. gada 17. maija

spriedumu lietā C‑18/93 Corsica Ferries , Recueil , I‑1783. lpp., 30. punkts; spriedumu iepriekš minētajā lietā Peralta , 40. punkts, un 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑381/93, Komisija/Francija, Recueil , I‑5145. lpp., 14. punkts).

31 No

tā izriet, ka aizliegums izteikt piedāvājumus pa telefonu nav uzskatāms

par tādu, uz ko Līguma 59. pants neattiecas tikai tāpēc, ka to

uzliek valsts, kurā reģistrēts pakalpojumu sniedzējs.

32 Visbeidzot,

ir jāizvērtē daži argumenti, ko sniegusi Nīderlandes valdība un

Apvienotās Karalistes valdība.

33 Tās

norāda, ka minētais aizliegums neietilpst Līguma 59. panta

darbības jomā, jo tas ir vispārpiemērojams pasākums, tas nav

diskriminējošs un tā mērķis vai iedarbība nav radīt priekšrocību valsts

tirgum attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm. Tā kā

aizliegums ietekmē tikai pakalpojumu piedāvāšanas veidu, tas ir līdzīgs

nediskriminējošajiem pasākumiem, kuri reglamentē pārdošanas kārtību,

kas saskaņā ar judikatūru Keck un Mithouard (1993. gada 24. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91, Recueil , I‑6097. lpp., 16. punkts) neietilpst Līguma 30. panta piemērošanas jomā.

34 Šie argumenti nav pieņemami.

35 Lai

gan šāds aizliegums ir vispārējs un nav diskriminējošs, un tā mērķis

vai iedarbība nav tādi, lai radītu priekšrocību valsts tirgum attiecībā

uz pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm, tomēr tas, kā tika

norādīts iepriekš (sk. 28. punktu), var būt pārrobežu pakalpojumu

sniegšanas brīvības ierobežojums.

36 Šāds

aizliegums nav analogs tiesību aktiem, kuri attiecas uz pārdošanas

kārtību, ko saskaņā ar judikatūru Keck un Mithouard uzskata par tādu, kas neietilpst Līguma 30. panta darbības jomā.

37 Saskaņā

ar minēto judikatūru to valsts tiesību normu piemērošana, kas attiecībā

uz citas dalībvalsts izcelsmes ražojumiem importētājas dalībvalsts

teritorijā ierobežo vai aizliedz noteiktus pārdošanas veidus, nav

uzskatāma par tādu, kas rada šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm,

ja, pirmkārt, šie noteikumi attiecas uz visiem tirgus dalībniekiem, kuri

veic savu darbību valsts teritorijā, un, otrkārt, ja attiecīgās valsts

un citu dalībvalstu izcelsmes ražojumu tirdzniecību tie ietekmē tiesiski

un faktiski vienādi. Šādu noteikumu piemērošanas mērķis nav kavēt citu

dalībvalstu piekļuvi importētājas dalībvalsts tirgum vai kavēt piekļuvi

lielākā mērā nekā vietējiem ražojumiem.

38 Taču

šajā gadījumā aizliegumu ir noteikusi pakalpojumu sniedzēja

reģistrācijas dalībvalsts, un tas skar ne tikai piedāvājumus, kas ir

adresēti šajā valstī reģistrētiem pakalpojumu saņēmējiem vai tiem, kas

iebraukuši pakalpojumu saņemšanas nolūkā, bet arī piedāvājumus, kas

adresēti saņēmējiem citā dalībvalstī. Tādējādi tas tieši ietekmē

piekļuvi pakalpojumu tirgum citās dalībvalstīs un tātad var traucēt

pakalpojumu tirgus darbību Kopienā.

39 Tāpēc

atbildei uz otro jautājumu ir jābūt tādai, ka dalībvalsts tiesiskais

regulējums, kas aizliedz tajā reģistrētajiem pakalpojumu sniedzējiem

veikt nepieprasītus telefona zvanus potenciālajiem klientiem citā

dalībvalstī, lai piedāvātu tiem savus pakalpojumus, ir pakalpojumu

sniegšanas brīvības ierobežojums Līguma 59. panta izpratnē.

Par trešo jautājumu

40 Ar

trešo jautājumu valsts tiesa mēģina noskaidrot, vai vispārējām

interesēm atbilstošs imperatīvs apsvērums attaisno aizliegumu izteikt

piedāvājumus pa telefonu un vai šāds aizliegums ir jāuzskata par

objektīvi nepieciešamu un samērīgu ar noteikto mērķi.

41 Nīderlandes

valdība norāda, ka aizliegums izteikt piedāvājumus pa telefonu preču

nākotnes līgumu tirdzniecībā ārpus biržas ir pieņemts, lai nodrošinātu

Nīderlandes finanšu tirgu reputāciju un aizsargātu ieguldītājus.

42 Vispirms

ir jānorāda, ka finanšu tirgiem ir svarīga nozīme uzņēmēju finansēšanā,

un, ievērojot nākotnes līgumu spekulatīvo raksturu un sarežģītību, to

veiksmīga darbība lielā mērā ir atkarīga no ieguldītāju uzticības. Šīs

uzticības nosacījums it īpaši ir profesionālu noteikumu esamība, kuru

mērķis ir nodrošināt finanšu starpnieku lojalitāti un kompetenci, no

kuras ieguldītāji ir īpaši atkarīgi.

43 Turklāt,

lai gan Nīderlandes iestādēm nav jāveic patērētāju tiesību aizsardzība

citās dalībvalstīs, tomēr šādas aizsardzības būtība un apjoms tieši

veicina Nīderlandes finanšu pakalpojumu sniedzēju labo reputāciju.

44 Tāpēc

labas reputācijas uzturēšana valsts finanšu nozarē ir vispārējām

interesēm atbilstošs imperatīvs apsvērums, kas var attaisnot finanšu

pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus.

45 Attiecībā

uz minēto ierobežojumu samērīgumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar

pastāvīgo judikatūru pakalpojumu sniedzējiem noteiktajām prasībām ir

jābūt tādām, kas garantē paredzētā mērķa sasniegšanu, un tās nedrīkst

pārsniegt to, kas nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai (sk.

1991gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑288/89 Collectieve Antennevoorziening Gouda u.c., Recueil , I‑4007. lpp., 15. punkts).

46 Kā

Nīderlandes valdība to jau pamatoti norādīja, privātpersona, kas saņem

piedāvājumu pa telefonu, parasti nav tam gatava un nevar ne

pārliecināties par riskiem, kādiem varētu būt pakļauts piedāvātais

darījums, ne salīdzināt piedāvātāja pakalpojumu kvalitāti un cenas ar

tām, ko piedāvā konkurenti. Tā kā nākotnes līgumu tirgus ir ļoti

spekulatīvs un grūti saprotams, ieguldītāji, kas nav lietpratēji, bija

jāaizsargā pret visagresīvākajiem tirdzniecības paņēmieniem.

47 Alpine Investments

norāda, ka Nīderlandes valdības noteiktais aizliegums izteikt

piedāvājumus pa telefonu nav nepieciešams, jo pakalpojumu sniedzēja

dalībvalstij būtu jāpaļaujas uz pakalpojumu saņēmēja dalībvalsts veikto

kontroli.

48 Šis

arguments ir jānoraida. Dalībvalstij, no kuras tiek veikts telefona

zvans, ir vislielākās iespējas reglamentēt piedāvājumus pa telefonu. Pat

ja uzņēmēja valsts vēlas aizliegt piedāvājumus pa telefonu vai piemērot

tiem kādus nosacījumus, tā nevar aizkavēt vai kontrolēt telefona zvanus

no citas dalībvalsts, nesadarbojoties ar šīs dalībvalsts kompetentajām

iestādēm.

49 Līdz

ar to aizliegumu izteikt piedāvājumus pa telefonu, ko noteikusi tā

dalībvalsts, no kuras tiek veikts telefona zvans, lai aizsargātu

ieguldītāju uzticību šīs valsts finanšu tirgum, nevar uzskatīt par

nesamērīgu, lai sasniegtu mērķi, proti, nodrošinātu šā tirgus

integritāti.

50 Alpine Investments

norāda arī, ka Nīderlandes iestāžu noteiktā mērķa sasniegšanai nav

nepieciešams vispārējs aizliegums izteikt piedāvājumus potenciālajiem

klientiem pa telefonu. Lai efektīvi aizsargātu patērētājus, pietiktu ar

to, ka starpnieku sabiedrībām noteiktu prasību ierakstīt bez

pieprasījuma veiktos telefona zvanus. Turklāt šādus noteikumus

Apvienotajā Karalistē ir pieņēmusi Securities and Futures Authority [Vērtspapīru un nākotnes līgumu uzraudzības iestāde].

51 Šāds

viedoklis nav pieņemams. Kā to pamatoti norādīja ģenerāladvokāts savu

secinājumu 88. punktā, tas, ka viena dalībvalsts piemēro mazāk

stingrus noteikumus nekā cita, nenozīmē, ka stingrākie noteikumi nav

samērīgi un ir pretrunā ar Kopienas tiesībām.

52 Alpine Investments ,

visbeidzot, norāda, ka ar aizliegumu izteikt piedāvājumus pa telefonu

tā vispārējā rakstura dēļ netiek ņemta vērā atsevišķu uzņēmumu darbība

un nevajadzīgi tiek apgrūtināti uzņēmumi, par kuriem patērētāji nekad

nav sūdzējušies.

53 Arī

šis arguments ir jānoraida. Ar to, ka aizliegums izteikt piedāvājumus

pa telefonu tiek attiecināts tikai uz atsevišķiem uzņēmumiem to agrākās

darbības dēļ, varētu būt nepietiekami, lai sasniegtu mērķi atjaunot un

saglabāt ieguldītāju uzticību valsts vērtspapīru tirgum kopumā.

54 Katrā

ziņā minēto noteikumu darbības joma ir ierobežota. Pirmkārt, tie

aizliedz vienīgi vērsties pie privātpersonām personīgi vai pa telefonu

bez viņu iepriekšējas rakstveida piekrišanas, taču atļauj citus vēršanās

paņēmienus. Otrkārt, šis pasākums ir piemērojams attiecībās ar

potenciālajiem, nevis ar jau esošajiem klientiem, kuri patur tiesības

dot rakstveida piekrišanu turpmākiem telefona zvaniem. Treškārt,

nepieprasīto telefona zvanu aizliegums ir attiecināms uz nozari, kurā ir

konstatēti pārkāpumi, proti, nākotnes līgumu tirgiem.

55 Ņemot

vērā minētos apsvērumus, nevar uzskatīt, ka aizliegums izteikt

piedāvājumus pa telefonu nav samērīgs ar paredzēto mērķi.

56 Tādēļ

uz trešo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Līguma 59. pants

neiestājas pret valsts tiesisko regulējumu, kas, lai aizsargātu

ieguldītāju uzticību savas valsts finanšu tirgiem, aizliedz tādu

darbību, kura ietver nepieprasītu telefona zvanu veikšanu potenciālajiem

klientiem, kuri dzīvo citā dalībvalstī, lai tiem piedāvātu

pakalpojumus, kas ir saistīti ar ieguldījumiem nākotnes līgumos.

Par tiesāšanās izdevumiem

57 Tiesāšanās

izdevumi, kas radušies Beļģijas valdībai, Nīderlandes valdībai,

Grieķijas valdībai un Apvienotās Karalistes valdībai, kā arī Eiropas

Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi.

Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija

procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās

izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1993. gada 28. aprīļa rīkojumu iesniedza College van Beroep voor het Bedrijfsleven , nospriež:

1) EEK

līguma 59. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz

pakalpojumiem, ko pakalpojumu sniedzējs pa telefonu piedāvā

potenciālajiem pakalpojumu saņēmējiem citā dalībvalstī un ko tas sniedz,

nepārvietojoties no tās dalībvalsts, kura ir tā reģistrācijas valsts;

2) dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas aizliedz tajā reģistrētajiem pakalpojumu

sniedzējiem veikt nepieprasītus telefona zvanus potenciālajiem klientiem

citā dalībvalstī, lai piedāvātu tiem savus pakalpojumus, ir pakalpojumu

sniegšanas brīvības ierobežojums Līguma 59. panta izpratnē;

3) Līguma

59pants neiestājas pret valsts tiesisko regulējumu, kas, lai

aizsargātu ieguldītāju uzticību savas valsts finanšu tirgiem, aizliedz

tādu darbību, kas ietver nepieprasītu telefona zvanu veikšanu

potenciālajiem klientiem, kuri dzīvo citā dalībvalstī, lai tiem

piedāvātu pakalpojumus, kas saistīti ar ieguldījumiem nākotnes līgumos.

Rodríguez Iglesias

Schockweiler

Kapteyn

Gulmann

Mancini

Moitinho de Almeida

Murray

Edward

Puissochet

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1995. gada 10. maijā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

* Tiesvedības valoda – holandiešu.